I-DEJAS MĀJAS noslēgums

Turpat 12 gadus Rīgas aktīvos iedzīvotājus priecēja radošas nodarbības dejas un personības kultūras centrā I-DEJAS MĀJA. Pieaugušajiem, jauniešiem, bērniem.
Šoruden šī vieta gatavojas atvadīties no savas aktīvās darbības.
Saruna ar I-DEJAS MĀJAS dibinātāju un saimnieci 11 gadu garumā, auguma psihoterapeiti, Inesi Ločmeli.

Inese, ar I-DEJAS MĀJU kaut kas notiekot…
Jā, notiek tik lielas transformācijas, ka es kļūstu arvien gatavāka to nosaukt par beigām- aktīvās darbības beigām.

Par ko ir runa?
Covid pavasara laikā brīnījos- kā man tik jauki šis laiks noris- tik daudziem ir ciešanas un sāpes… Vēl nezināju, cik emocionāli grūti būs vasaras beigās, kad parādīsies augļi tam, kas tai laikā norisinājās ar IDMāju.

Ak, tad Covid!
Jā, 2019.gada nogalē IDMājas pārvaldībai sagatavoju vienu no IDMājas pasniedzējiem, Kristapu Dzeni, kurš bija ieinteresēts un gatavs pārņemt vadību. Pēc pāris mēnešiem viņa patstāvīgas darbības uzradās Covid un strauji tika slēgtas telpas, nekas tajās nedrīkstēja notikt.

It kā nekas interesants– daudziem bija šī problēma…
Kristaps 6 nedēļas cīnījās ar mūsu telpu iznomātāju, “Rīgas Nami” vadību, lai tiktu piešķirta vismaz kāda atlaide par telpu nomu Force Majeure apstākļos, pa to laiku maksājot pilnu summu no biedrības iekrājumiem, un tad jau drīz pienāca maija vidus, kad nodarbības varēja notikt. Bet iekštelpu sezona šai laikā vienmēr stipri noriet- nodarbības iziet parkos, jūras malā, svaigā gaisā. Un ar jau minimāliem uzkrājumiem kontā, Kristaps turpinot sarunas ar I-DEJAS MĀJAS telpu iznomātājiem, nonāca pie slēdziena par telpu nomas līguma laušanu, it kā cilvēcīgi ar vadību sarunājot, ka septembrī noteikti atgriezīsies.

Bija tikai viens “bet”…
Lai atgrieztos, būs jāiziet procedūra kā valsts SIA pienākas, un tajā iekļauts punkts par izsoli. Par to Kristapu nebrīdināja pirms ‘cilvēciskās’ līguma laušanas. Jā, Kristaps atzīst- viņš arī nejautāja. Jo nezināja, ka jāpajautā. Jo nezināja. Atceros, kā maija sarunā Kristaps vēl minēja- kuram gan šajos riskantajos laikos būs interese telpas nomāt, kad uz rudeni atkal sola izolēšanos. Gandrīz paļāvos pilnībā; tomēr no savas terapijas kabineta tai pašā ēkā 5. stāvā, neatteicos. Nospriedu- maksāšu nomu pa tukšo, bet lai paliek garantija, ka tas ir mans. Tagad jūtu milzīgu pateicību vīram, kurš šo man stingri ieteica.

Un atnāca septembris…
Patiesībā jau, augusta vidus, kad uzzināju, ka …būs izsole. Un tai pieteicies vēl kāds pretendents. Satraukums bija milzīgs, neziņa liela, arī vilšanās un bezpalīdzībā balstīts niknums- tas tomēr notika! Rīgas namu pavasarī solītā pretimnākšana IDMājai bija milzīga- izsole un ziņa par telpu nomas iespējām tika izsludināta pēc pilnas programmas, pat ss.lv portālā. Tā nav pirmā reize, kad ar pretimnākošu smaidu uz lūpām valde kaļ aukstus plānus nomniekam aiz muguras- ne mēs vienīgie to esam jutuši. Ja vēl mēs būtu bijuši nemaksātāji vai parādnieki, bet visus 5+ nomas gadus esam bijuši laicīgi maksātāji, paralēli tam, ka pašu spēkiem izremontējām nebaudāma paskata telpas bez durvīm un ar caurumu grīdā, un iepūtām atkal dvēseli telpās.
“Rīgas namiem” nebija svarīgi, vai tā ir biedrība vai SIA, Rīgas radošā teorija vai komercsabiedrība, uzticams sadarbības partneris vai jauns, nezināms spēlētājs.

Vai tiešām Rīgas domei nekas nebija, ko teikt? Jūs taču esat Rīgas radošā teritorija.
Cik tālu es pati runājos pagājušajā gadā, kad Rīgas nami grasījās pacelt nomas maksu pēc līguma termiņa izbeigšanās, Rīgas domē, vismaz Kultūras departamentā, nožēlā plātīja rokas un atzina, ka mēs, diemžēl, neesam ne pirmie, ne vienīgie radošie, kuri ienāk briesmīgās telpās, atjauno tās un tad cīnās ar iznomātājiem par nomas maksas radikālu nepaaugstināšanu.
It kā “Rīgas nami” ir Rīgas pilsētas pārvaldībā, bet tomēr diezgan atsevišķs valsts SIA bizness, ko pilsētas dome tomēr laikam neietekmē. Pat ja esam Kultūras departamenta atzīta kultūras daļa pilsētā, kuru pilsēta atbalsta ar 2- 4 tūkstošiem gadā, bet pienesumu nesam ar pilnu uzviju, fakti rāda, ka tas tomēr vēl joprojām netiek tā pa īstam novērtēts.

Nu, un tad- kas notiks tālāk?
Lāčplēša ielas 60 visa otrā stāva pārvaldība pārgājusi SIA “MULTI TEXT” vadībā, kas pārstāv ielas deju studiju. Jaunieši izskatās aktīvas, entuziastiskas enerģijas pilni. Pretstatā Kristapam, kuru šī pavasara/vasaras bezjēdzība bija nomocījusi.
Tik daudz Kristaps ar telpu jauno īpašnieku ir norunājuši- 2. stāvā, kurā atradās visa I-DEJAS MĀJA, tagad tai ir tiesības nomāt vienu- Tālo zāli.

Tavas reakcijas?
Pirmā- nu, vismaz mazumiņš palicis. Otrā- uzreiz pēc tam- tā vairs nebūs I-DEJAS MĀJA. Ja koptelpu pārvalda cits, tātad, atmosfēra būs cita (tas apstiprinājās jau septembra pirmajā nedēļā, kad jaunieši sāka krāsot priekšnama sienas). I-DEJAS MĀJA nekad nav bijusi telpa mazāka par 3 deju zālēm; kad tā nu ir viena, man nav sajūtas par “māju”- tā kļuvusi par telpu dejām. Un trešais- Kristaps, atceros, pagājušajā vasarā IDMāju nosauca par brendu. Es toreiz aizdomājos- patiešām, mēs taču esam zīmols! Bet redzu, ka plašajā informācijā, kuru par IDMāju Kristapam nodevu ap 10 nedēļu ilgumā, ir pazaudējusies būtība- redzu, ka galvenās vērtības pa šo laiku jau netiek ievērotas- tās mainās. “Tā vairs nav I-DEJAS MĀJA”, teicu viņam septembra pirmajā nedēļā un tā turpinu domāt.

Vai ir kāds plāns?
Skaidra plāna nav. Tikai tik daudz, ka nesaukt to par I-DEJAS MĀJU. Šis, kas tagad notiek Lāčplēša ielas 60. nama 2. stāva Tālajā zālē, jau ir Kristapa projekts. Jā, būvēts uz IDMājas pamatiem, ar IDMājas resursiem. Netīšām kļuvis par ko citu. Apstākļi darījuši savu. Un laiks to pieņemt. Pagaidām gan vēders met kūleņus, emocijas sit augstu vilni, kad kāds man pajautā: “Kā iet IDMājai?” un mēģinu transformāciju sagremot…
bet arī atceros par pašas teikto pirms vairāk kā 5 gadiem intervijā kādam žurnālam- ka I-DEJAS MĀJA bija tāds kā sapnis bet arī kompromiss, jo īstenībā, es gribēju dzīvot dabā, laukos. Jau sen. Un nu tas notiek. Esmu kurzemniece, par suiteni vēl neatļaujos sevi saukt, nejūtos to vēl nopelnījusi. Visu, ko pasniedzu I-DEJAS MĀJĀ, pamazām pasniedzu Kuldīgā, uz kurieni ar baudu brauc arī manu nodarbību cienītāji no Rīgas. I-DEJAS jau paliek, bet arvien vairāk tiek sauktas par “somatiku”, ko arī pasniedzu visus manas profesionālās darbības gadus. …vai zini, kā radās i-dejas nosaukums?

Kā radās I-DEJAS nosaukums?
Sen senos laikos, kad sāku vadīt savu kustību improvizācijas un pašizziņas kursu, kāds no dalībniekiem, Sandris Majors, izteicās, ka šajās improvizācijas nodarbībās rodas i-dejas: idejas, kas rodas no dejas. Tā tas ir- kad mēs improvizēti kustamies/dejojam, mūsos raisās idejas. Ne tikai Sandris, bet arī daudzi citi un zinātne tam piekrīt, jo aktivizējas radošā smadzeņu puslode.
Smējos, kad dažas reizes biju dzirdējusi no cilvēkiem domu, ka “I” nosaukumā izrietot no “Ineses dejas māja”. Nē! Sauklī bija runa par to, ka ir “dejas, kas rodas no idejas un idejas, kas rodas no dejas”. Apkopojot šo, radās arī mājas lapas nosaukums i-deja.lv.
Tagad kaut kādā aspektā jūtu, ka varbūt cilvēkiem bija taisnība par to “Ineses”… Citās rokās tā pārtop par citu.

Noslēgumā- pastāsti par I-DEJAS MĀJAS faktiem un panākumiem!
Dejas un personības kultūras centrs I-DEJAS MĀJA savu darbību uzsāka 2009.gada 5.janvārī, kas arī ik gadu tika svinēta kā Dzimšanas diena.
2009.gads bija laiks, kad Rīgā vēl īsti nebija deju studiju- telpu, kur pieaugušajiem nākt un vienkārši apgūt un izbaudīt deju.
2009.gada krīzē, iepriekšējo telpu nomnieks pazemināja nomas maksu 3 reizes (!) un projekts spēja turpināties, pat izaugt un uzplaukt. Sirsnīgs paldies Borisam Krupņika kungam, Rūpniecības 32b ēkas īpašniekam!
I-DEJAS MĀJA sākās ar manis apvienotu 8 pasniedzēju kopumu, kas pasniedza 12 dažādas deju nodarbības.
Tieši krīzē notika radošs pavērsiens- mūsu piedāvājums paplašinājās- vairāk kā 20 pasniedzēju pasniedza ap 30 dažādas nodarbības.
I-DEJAS MĀJA popularitātei nekad nav atvēlējusi naudu. Tās nebija. Tās vietā mēs entuziastiski veidojām pasākumus cilvēkiem, kas kļuva par mūsu regulārajiem apmeklētājiem, pat faniem.
I-DEJAS MĀJĀ no mazpazīstamiem pasniedzējiem izveidojušies zināmi pasniedzēji; arī attīstījušās vairākas deju studijas, piem., Kofeīns, kas izauga tiktāl, ka izveidoja savas pašu telpas citā vietā Rīgā.
Kopš 2014.gada bijām Rīgas domes atzīta Rīgas radošā teritorija (jeb atpazīstamāk: radošais kvartāls).
Lepojos, ka IDMājas telpās radītas, es teiktu, daudz izrādes- pieminēšu Vara Klausītāja pāris zīmējumu teātra izrādes, dejas interaktīvā izrāde ģimenēm ar bērniem “Eksperiments ar apskāvienu”, horeogrāfes Lilijas Liporas vairākas dejas izrādes, arī dejiskās daļas mēģinājumi brāļu Osokinu, Katrīnas Gupalo un Gabijas Bīriņas izrādei “After midnight”, bet ne tikai.
2015.gada janvāris- 2020.gada maijs: I-DEJAS MĀJAS otrās telpas, Lāčplēša ielā 60, 2. stāvā, Rīgā.
Kontā ir vairāki Eiropas līmeņa sadarbības projekti. Šobrīd palicis viens aktīvs- 4 valstu sadarbībā tiek radīta somatikas metodika caurviju prasmju (soft skills) attīstīšanai: “MOSS: moving into soft skills
Gandrīz 12 gadu laikposmā nodarbību apmeklētājiem uzradušies bērniņi, un ir jau tik lieli, ka apmeklē IDMājas bērnu nodarbības.
IDMājas kontā ir vairāki pāri un ģimenes, kas tieši šeit satikušies. Zinu tiešām daudzus, kas ir kļuvuši par draugiem, draugu kopām un sadarbības partneriem. Esmu bijusi uz vairākām kāzām, jo pāris saticies kādā manā praktiskajā seminārā. Viena tāda man mīļa pāra vecākajam dēliņam esmu krustmāte šī iemesla dēļ.
Nebiju domājusi, ka šis projekts izvērtīsies tik nozīmīgs- gribēju tikai atbilstošas kvalitātes deju zāli saviem praktiskajiem semināriem- tā bija mana sākotnējā motivācija.
Neviens nekad neesmu saņēmis algu par I-DEJAS MĀJAS vadību.

30.09.2020

Add Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *